Tik ilgi, kamēr internets ir pastāvējis tādā pašā formā kā šodien, ir radušās bažas no cilvēkiem un organizācijām, kas ir noteikta veida satura tiesību īpašnieki. Konkrēti, autortiesību pārkāpumi vienmēr ir bijuši strīdus jautājums.
Un ir viegli saprast, kāpēc. No vienas puses, dalīšanās un jauninājumu jēdziens ir interneta, kā platformas, centrā. No otras puses, cilvēki, kuriem ir likumīgas tiesības uz ar autortiesībām aizsargātu saturu, ir pelnījuši saņemt taisnīgu kompensāciju par savu darbu. Patiesība ir tāda, ka šie divi jēdzieni ne vienmēr iet roku rokā, un tas gadu gaitā ir izraisījis daudz diskusiju.
Nepalīdz tas, ka daži tiesību akti vienkārši nav spējuši sekot līdzi digitālajam laikmetam. To atzīstot, politikas veidotāji pastāvīgi cenšas atjaunināt dažādus likumus un noteikumus, lai labāk atspoguļotu sabiedrību, kurā mēs šobrīd dzīvojam. Jaunākais mēģinājums to sasniegt ir ļoti pretrunīgi vērtētais 13. pants (vienas lielākas direktīvas daļa), ko Eiropas Parlaments pieņēma 2018. gada septembrī.
Kas tas ir tieši?
Kopā ar 11. pantu (sarunvalodā sauktu par “saišu nodokli”) 13. pants ir visdalītākā daļa no Eiropas Savienības ierosinātās jaunās direktīvas par autortiesībām. Būtībā tas ir paredzēts, lai nodrošinātu ietvaru, kas dalībvalstīm jāievēro, pieņemot savus autortiesību likumus.
Eiropas Parlamenta deputāti 12. septembrī nobalsoja par direktīvu, balsojot par 438 balsīm par un 226 pret. Pieņemtais dokuments ir grozīta priekšlikuma versija, ar kuru jūlijā nebija iespējams iegūt pietiekami daudz balsu.
Īpaši runājot par 12. pantu, tajā teikts, ka satura koplietošanas platformām (piemēram, YouTube vai Facebook) tagad būs lielāka atbildības pakāpe, nodrošinot, ka viņu lietotāji nedalās ar autortiesībām aizsargātā materiālā bez pienācīgas atļaujas.
Kas atbalsta 13. pantu un kāpēc?
Pat šim 13. panta pamata izskaidrojumam vajadzētu būt vairāk nekā pietiekamam, lai būtu skaidrs, ka autortiesību īpašnieki ir galvenie šo tiesību aktu atbalstītāji. Piemēram, daudzi mūzikas industrijas pārstāvji ir atklāti runājuši par labu tam. Tajā ietilpst gan mūzikas kompāniju pārstāvji, gan paši mākslinieki. Ievērojams piemērs tam ir sers Pols Makartnijs, kurš publicēja atklātu vēstuli deputātiem, lūdzot viņus atbalstīt 13. pantu, jo, pēc viņa domām, tam bija atslēga uz mūzikas ilgtspējīgu nākotni Eiropā.
Pamatā 13. pantam vajadzētu samazināt ieņēmumu atšķirības starp tiesību īpašniekiem un tiešsaistes platformām, kas ļauj dalīties ar šādu saturu. Un tiešām nevar strīdēties par to, ka daži tehnoloģiju giganti nopelna ļoti lielas naudas summas, pateicoties ar autortiesībām aizsargātajam saturam viņu platformās.
Sadalot šos līdzekļus citādā veidā, kas liktu šiem uzņēmumiem pārliecināties par autortiesību pārkāpumu neesamību, var apgalvot, ka mākslinieki un tiesību īpašnieki saņems naudu, kas viņiem pienākas likumīgi.
Kas ir pret 13. pantu un kāpēc?
Kaut arī neviens neapgalvos, ka māksliniekiem par viņu darbu ir jāpiešķir kompensācija, 13. panta pretinieki apgalvo, ka direktīva tiks pielīdzināta cenzūrai.
Daudzi ievērojami tehnoloģiju pasaules pārstāvji ir sanākuši, lai protestētu pret šo tiesību aktu, jo, viņuprāt, tas pārkāpj noteiktas pamatbrīvības. Neņemot vērā autortiesību izņēmumus un ierobežojumus, lietotāju radīts saturs var tikt apdraudēts.
Tiešsaistes platformām būtu nepieciešams veids, kā filtrēt ar autortiesībām aizsargātu saturu, kam varētu būt blakus efekts arī no jauna sajaukta, parodēta vai pielāgota satura noņemšanai - elementiem, kas ir neatņemami tam, kā internets darbojas. Tas ir iemesls, kāpēc šis raksts ir nopelnījis sarunvalodas iesauku “mēma aizliegums”.
Turklāt pastāv arī bažas, ka šīs filtrēšanas prasības mazākām Eiropas platformām radītu neizdevīgus apstākļus. Kaut arī direktīva maziem digitālajiem uzņēmumiem piešķir atbrīvojumu, viņiem tas tomēr būtu jāievieš, kad izaugsme pārsniedz noteiktu lielumu. Baidās, ka tas radīs negatīvu atmosfēru, padziļinot potenciālos uzņēmumu īpašniekus vai investorus.
Kas notiek tālāk?
Pagaidām nekā. Pirms tā kļūst oficiāla, direktīva vēlreiz tiek apspriesta Eiropas Parlamentā. Pieņemot, ka tas tiks pieņemts, katrai ES dalībvalstij būs jāizveido savi likumi, kas tai atbilst.
ES direktīva nav likums - tā ir vienkārši pamatnostādne, kas dalībvalstīm jāievēro. Tas nozīmē, ka ir iespējama interpretācija, un vēl daudz mēs joprojām nezinām par to, kā tā izskatītos praksē.
Tomēr 13. pants varētu kļūt par pagrieziena punktu tam, kā lietotāji mijiedarbojas ar saturu tiešsaistē. Joprojām ir pārāk daudz mainīgo, lai kaut ko droši zinātu, taču tā ir situācija, kurai vērts sekot.
